Sveicināti, rīdzinieki un visi, kuriem mīļa Latvija, mūsu valsts proklamēšanas gadadienā!
Brīvība ir spītīga un to salauzt nav viegli. Tikko redzējām kā atbrīvotajā Hersonā ukraiņi no slēptuvēm izceļ zili dzeltenos Ukrainas karogus.
Tāpat Latvijas ģimenes desmitgadēm slēptuvēs glabāja Latvijas karogus, šādi sargājot ideju par mūsu saknēm – brīvību, valodu un kultūru.
Kādreiz ienaidniekam neatdotie un slēptie, bēgļu saglabātie, nebrīvē darinātie sarkanbaltsarkanie karogi un to stāsti tagad izstādīti pilsētvidē.
“Tikai saknes neatdot” – tā rakstīja Knuts Skujenieks, kurš par spīti ieslodzījumam lēģerī necilvēcīgos apstākļos nekad neielaida sevī izmisumu un neļāvās aizvainojumam.
Tieši otrādi – viņa dzeja izstaro spēku, spītību un dzīves apliecinājumu. Knutu Skujenieku tagad atceramies tieši tādu – vienmēr smaidīgu un nesalauztu.
Domāju, ka tieši šīs īpašības Latvijas tautai ļāva nosargāt savas saknes līdz ar paslēptajiem karogiem.
Daudzi šajā laikā dusmīgi – šīs dusmas jāpārvērš nevis skaudībā vai kašķos, bet darbā savu līdzcilvēku labā. Neviens “Laimes lācis” mūsu vietā neko neizdarīs. Pozitīvu piemēru, no kuriem iedvesmoties, mums netrūkst.
Piemēram, varam lepoties ar katru mūsu cilvēku, kurš tagad nenolaiž rokas un dod darbu kara bēgļiem, organizē atbalsta akcijas Ukrainai vai veselus palīdzības konvojus. Lepojamies ar katru, kurš jau desmitiem gadu rūpējas par Latvijas bērniem, atbalsta smagi slimos cilvēkus, rīko aktivitātes, lai uzlabotu savu apkaimi, pilsētu un valsti.
Viņu rīcība ir kā mūsu apliecinājums, ka Latvija ir vērtība gan mums pašiem, gan dod vērtību citiem. Tāpēc, ka mūsdienu Latvija nav izolēta saliņa, bet spēks, kas pārstāv cīņu par labo pat pasaules mērogā.
Daži teiks – pietiks par Ukrainu, jādomā vairāk par sevi. Tomēr šāda klusēšana, ieraušanās sevī cerībā, ka viss kaut kā pāries, būtu palīdzēšana ienaidniekam. Ukraina jāatbalsta līdz tās uzvarai.
Tāpēc Latvijas valsts svētku datumā Rīgas domē godinām un sveicam cilvēkus, kuri ar savu rīcību palīdzējuši ukraiņiem. Ticu, ka šie piemēri var mūs vienot kopīgajai idejai, un kopīgam darbam arī savu cilvēku labā.
18. novembrī novēlu sargāt mūsu stiprās saknes, vienlaikus vienmēr atceroties par nākotni – par jauniešiem, kuri jau tagad bieži zina vairāk nekā mēs; un par katru, kurš šodien neļaujas cinismam vai bezspēcībai, bet rīkojas, lai mūsu valsti darinātu gudrāku, cilvēcīgāku un laimīgāku.
Tā mēs nesalūzīsim nekad!
