Varbūt izklausās pat mazliet pārsteidzoši, bet dzelzs – šis smagais metāls, no kā gatavoti daudzi jo daudzi priekšmeti, ko lietojam ikdienā – ir vitāli nepieciešams elpošanas procesam mūsu organismā. Sīkāk par dzelzs lomu veselībai „Mēness aptiekas” pieaicinātā eksperte ārste interniste un ortomolekulārās medicīnas speciāliste Antra Briedeun „Mēness aptiekas” farmaceite Ērika Pētersone.
Aptuveni 96% no sarkano asinsķermenīšu svara (ja neskaita ūdeni) ir hemoglobīna molekulas. Sarkanie asinsķermenīši satur proteīnu hemoglobīnu, kura sastāvā ir vairāki dzelzs atomi. Hemoglobīns ir atbildīgs par skābekļa transportēšanu no plaušām uz visu mūsu ķermeni. Un ne tikai – tas pārvada arī gāzes, piemēram, ogļskābo gāzi, kā arī veic vairākas citas funkcijas. Katrā hemoglobīna molekulā ir četru atoma grupu kopums (hēms), un ikviena no tām atgādina apli, kam vidū ieslēgts dzelzs atoms. Tieši šis dzelzs atoms spēj savienoties ar skābekļa molekulu – tāpēc katra hemoglobīna molekula spēj transportēt četras skābekļa molekulas.
Normāls hemoglobīna līmenis vīriešiem ir no 135 līdz 175 g/L un sievietēm 120 līdz 155 gramiem litrā. Veselīgs feritīna (galvenais savienojums, kura formā cilvēka organismā uzkrājas dzelzs) līmenis vīriešiem ir 20 līdz 500 mkg/L (mikrogrami litrā) un sievietēm – 20 līdz 200 mkg/L.
„Parasti veikt hemoglobīna un feritīna līmeņa analīzes pamudina ārsts, lai diagnosticētu kādu veselības problēmu. Tomēr, cilvēkiem paaugstināta riska grupās var būt ieteicams profilaktiskos nolūkos veikt šīs analīzes,” paskaidro Antra Briede.
Dzelzs deficīta anēmija
Kad dzelzs līmenis asinīs kļūst pārāk zems, organismam sāk trūkt hemoglobīna, lai transportētu nepieciešamo skābekļa daudzumu. Rezultāts ir anēmija jeb mazasinība – veselīgu sarkano asins šūnu trūkums. Sākotnēji dzelzs trūkuma jeb anēmijas simptomi ir gandrīz nemanāmi, bet līdz ar dzelzs līmeņa krišanos tie kļūst arvien pamanāmāki.
Dzelzs deficīta anēmijas simptomi:
• nogurums un vispārējs vājums;
• bālāka āda un mutes, arī acu gļotāda, trausli nagi, nespodri mati;
• sāpes krūtīs, ātrs sirdsdarbības ritms un elpas trūkums ikdienišķas slodzes laikā;
• galvassāpes, reibonis;
• aukstas plaukstas un pēdas;
• iekaisusi vai jutīga mēle;
• slikta apetīte (īpaši raksturīgi bērniem).
Ar dzelzs deficītu saistītais nogurums mazāk saistāms ar skābekļa trūkumu audos, bet vairāk ar organisma nespēju ražot enerģiju dzelzs deficīta apstākļos. Dzelzs ir nepieciešams L-karnitīna sintēzei, kas savukārt vajadzīgs, lai no taukskābēm šūnas elementos mitohondrijos tiktu ražota enerģija. Ja dzelzs trūkst, var rasties karnitīna sintēzes traucējumi. (Tāpēc ievērot sabalansētu uzturu un sekot savam dzelzs līmenim asinīs jo īpaši svarīgi ir sportistiem.)
Dzelzs trūkuma anēmijas cēloņi
Asins zudums. Dzelzs no ķermeņa tiek izvadīts ļoti lēni, un tādējādi parasti arī
nav daudz jāuzņem. Ātrākais veids, kā zaudēt dzelzi, ir – zaudējot asinis. Tas var notikt menstruācijas, hroniska vai akūta asins zuduma dēļ sakarā ar asiņošanu kuņģa un zarnu traktā (asiņošana var būt arī pretsāpju zāļu izraisīta).
Nespēja absorbēt dzelzi. Ar uzturu uzņemtais dzelzs uzsūcas tievajā zarnā un
tālāk nonāk asinīs. To var negatīvi iespaidot celiakija – gremošanas trakta slimība, kas bojā tievo zarnu un kavē uzturvielu uzsūkšanos. Līdzīgi cieš cilvēki, kuriem daļa no tievās zarnas ir izoperēta.
Dzelzs trūkums uzturā, neuzņemot vai nepietiekami uzņemot produktus, kas satur šo minerālvielu.
Grūtniecība. Daudzām sievietēm grūtniecības laikā var rasties dzelzs trūkums, jo
viņām nepieciešams ar dzelzi nodrošināt ne tikai sevi, bet arī augošo bērnu.
Kam lielāks anēmijas risks
Dažām cilvēku grupām iespējamība ciest no dzelzs trūkuma izraisītas anēmijas ir paaugstināts.
• Sievietes. Risku palielina asins zaudējums menstruācijas laikā. Īpaša riska grupa var būt sievietes pirmsmenopauzes periodā, kad hormonālās svārstības var izraisīt pastiprinātu menstruālo asiņošanu. Turklāt līdz ar vecumu pasliktinās dzelzs uzsūkšanās, un nereti vēl tiek ievērota kāda diēta, kas noplicina uzņemtā dzelzs daudzumu.
• Jaundzimušie. Mazuļiem, kas dzimuši priekšlaikus, ar pārāk mazu ķermeņa svaru vai nesaņem pietiekamu daudzumu dzelzs no mātes piena, dzelzs trūkuma anēmijas risks ir augstāks.
• Bērni. Strauji augot, ir nepieciešams pilnvērtīgs uzturs, citādi organismam nepietiek dzelzs, lai arvien pieaugošo asins tilpumu nodrošinātu ar atbilstīgu hemoglobīna līmeni.
• Veģetārieši, vegāni un citu specifisku uztura novirzienu pārstāvji. Veselīga diēta, neēdot gaļu vai patērējot to ļoti ierobežoti, ir iespējama, taču prasa pievērst papildu uzmanību savam uzturam, īpaši gādājot par citu ar dzelzi bagātīgu pārtikas produktu uzņemšanu..
• Asins donori. Cilvēkiem, kuri regulāri ziedo asinis, dzelzs krājumi iztukšojas ātri, jo lielā daudzumā tiek ražotas jaunas asinis.
Ja ir aizdomas, ka pašam vai bērnam ir dzelzs trūkuma izraisīta anēmija, pirms ķerties pie uztura bagātinātāju lietošanas, vispirms vajadzētu konsultēties ar savu ģimenes ārstu.
Ar dzelzi bagātīgie produkti
• Liellopa, cūkas un vistas gaļa
• Jūras valsts produkti
• Pupiņas un zirņi
• Tumšzaļie dārzeņi, piemēram, spināti
• Žāvēti augļi, piemēram, rozīnes un aprikozes
• Graudaugu produkti, īpaši tādi, kas bagātināti ar dzelzi
Kā pareizi lietot dzelzs preparātus
“Mēness aptiekas” farmaceite Erika Pētersone sīkāk paskaidro par dzelzs preparātu lietošanu: “Ja nepieciešams papildināt dzelzs rezerves organismā, pieejami virkne dzelzs preparātu, kas ļauj veiksmīgāk kāpināt dzelzs rādītājus asinīs un uzturēt tos normālā līmenī. Visefektīvāk tas notiek ar iekšķīgi lietojamiem dzelzs preparātiem, kas satur gan divvērtīgo (Fe2+), gan trīsvērtīgo (Fe3+) dzelzi. Tagad pieejama arī tā dēvētā liposomālā dzelzs. Tiesa, pirms uztura bagātinātāja vai medikamenta iegādes, ieteicams konsultēties ar farmaceitu. Dzelzs preparāta pareiza lietošana ir izšķiroši svarīga laba rezultāta sasniegšanā. Dzelzs preparāti jālieto starp ēdienreizēm (vienu stundu pirms vai divas stundas pēc), paturot prāta, ka to brīdi nedrīkst apvienot ar tējas vai kafijas pauzi. Izvēlētā vai nepieciešamā līdzekļa efektivitāte ir atkarīga gan no sastāva un devas, gan no tā, vai tas ir piemērots konkrētam lietotājam, vai ir saderīgs ar citiem tobrīd lietotajiem medikamentiem vai uztura bagātinātājiem.”
