Ukraiņu farmaceits Latvijā

Pirms vairākiem gadiem ukrainis, farmaceits MikolaGundarijevs apguva latviešu valodu, atbrauca uz Rīgu un uzsāka strādāt par farmaceita asistentu „Mēness aptiekā”. Tagad viņš šeit jau ir savējais. Mikola ir zinošs, atsaucīgs, un, tiekoties ar viņu, ikviens aptiekas apmeklētājs saņem ieinteresētu, draudzīgu attieksmi un profesionālu konsultāciju.  

Mikola, no kurienes esat?

Esmu dzimis un audzis Ukrainā, Čerkasu apgabalā, Smelas pilsētā, kas atrodas Dņepras augstienē virs Tjasminas upes. Var teikt, ka tas ir pašā valsts sirdī – no manām mājām līdz Kijivai ir tikai 198 kilometru. Vecāki tur dzīvo joprojām. 

Kas jūs pamudināja kļūt par farmaceitu? Šķiet, nav daudz puišu, kuri izvēlas šo ceļu. 

Un kādā jomā darbojās Avicenna? Vēsturiski farmācija lielā mērā bija tieši vīriešu nodarbošanās. Mūsdienas senā tradīcija atgriežas un šo profesiju izvēlas arvien vairāk puišu. Eiropā tā ir jau trešā daļa no visiem aptieku speciālistiem, bet, piemēram, Nīderlandē vīriešu farmaceitu skaits ir pat nedaudz lielāks par pusi.

Mans stāsts ir vienkāršs. Vidusskolā vēl īsti neapzinājos savu nākotnes profesionālo ceļu, taču mani patiesi aizrāva ķīmija – paveicās ar skolotāju, kura spēja nodot šīs fundamentālās zinātnes loģiku, skaistumu, harmoniju un nozīmi. Turklāt arī mamma pēc profesijas ir ķīmiķe un visu mūžu nostrādājusi ķīmijas rūpniecībā. 

Aizraušanās ar dabaszinātnēm pamudināja izlemt iestāties Zaporižjes Medicīnas universitātē. Tiesa, ilgi domāju, ko izvēlēties – medicīnas vai farmācijas fakultāti. Farmācija uzvarēja. Mācīties bija grūti, slodze milzīga, taču man bija tik interesanti, ka pieci studiju gadi paskrēja vienā elpas vilcienā. Pēc diploma saņemšanas sāku strādāt savā specialitātē un nu jau man ir 12 gadu darba pieredze. Nekad neesmu nožēlojis savu izvēli. Ik rītu pamostos ar domu, ka mana profesija ir pasaulē visvajadzīgākā.

Kā veidojās darba gaitas Ukrainā?
Strādāju kā farmaceits dažādos aptieku uzņēmumos, izmēģināju sevi arī citās farmācijas jomās, piemēram, kādu laiku veicu noliktavā ienākošo medikamentu kvalitātes kontroli. Man patika viss.

Lai dažādotu darbības sfēras, vasaras atvaļinājumā devos uz Somiju – strādāju lauksaimniecībā, audzēju dažādus dārzeņus (no zemes darbiem nebaidos). Kad bija iespēja, pētīju un iepazinu Somiju – tā bija mana atpūta no darba. 

Vienmēr vēlējos apmeklēt arī Baltijas valstis, īpaši, Latviju. Droši vien mani iespaidoja mammas entuziasms – viņa bija sajūsmā par kādu ekskursiju uz Rīgu un bieži dalījās iespaidos par šo ceļojumu. Tēvs savulaik brauca uz Rīgu pēc motocikla rezerves daļām un arī apgalvoja, ka Latvija ir kaut kas īpašs.

Un jūs riskējāt pārcelties uz Latviju?

2016. gadā pēc sarunas ar potenciālajiem darba devējiem no „Mēness aptiekas” atlidoju uz Rīgu. Zelta kalnus man nesolīja, tikai teica, ka darbavieta aptiekā būs un tālāk jau viss ir atkarīgs no manis paša. Četrus mēnešus attālināti cītīgi apguvu man nezināmo latviešu valodu. Labestīgā attieksme mani uzpirka, stiprināja pašapziņu, un tā es nokļuvu Latvijā. Starp citu, ar manu latviešu valodas skolotāju tagad esam labi draugi. 

Sākumā aptiekā pieņēmu preces, kārtoju tās plauktos. Kolēģi pret mani izturējās tik labvēlīgi (liels paldies manai pirmajai aptiekai Latvijā un tās vadītājai Maijai Fatejevai!), ka stingri un apzināti izlēmumu: gribu dzīvot Latvijā. Tas, protams, nozīmēja tālāku valodas apguvi, kas vēl arvien turpinās, un valodas eksāmenus – vienu, tad – nākamo.

Kā jums veicās ar latviešu valodas apgūšanu?

Kā pa kalniem – augšā, lejā. Viegli nebija, taču pamazām iedziļinājos, pieradu pie latviskās vides, sarunājos ar kolēģiem, jaunajiem draugiem – visi palīdzēja un atbalstīja, un tā tas ir joprojām. Latvijā satiku arī savu otro pusīti un apprecējos. Sieva ir angļu valodas skolotāja, viņas mamma ir no Ukrainas. Mūsu meitai jau ir divarpus gadu.

Un tomēr – kas jūs pievilināja Latvijā – valstī ar bargāku klimatu nekā dzimtajā Ukrainā?

Šeit ir pilni meži ar mellenēm – ogām, ko dievinu. Nekur citur to nav tik daudz un tik garšīgu kā šeit. Tas tā – mazliet pa jokam. Latvijas daba ir patiesi unikāla, patīk vēsākas vasaras nekā dienvidu valstīs, patīk sajust  Baltijas jūras vēja svaigumu. Šeit man viss ir pa prātam, arī cilvēki, kuri, pretim nākot, tāpat vien uzsmaida.

Interesanti, vai ir kādas atšķirības aptiekas darbā Ukrainā un šeit, Latvijā?

Lielu atšķirību nav, tomēr ir labāk attīstīta farmaceitiskā aprūpe – katram klientam pievēršam lielāku uzmanību, personalizētu attieksmi, katram varu veltīt tik laika, cik nepieciešams. Klients  ir pirmajā vietā. Farmaceita darbā tas ir svarīgākais.

Vērtīgi, ka katru mēnesi uzņēmums piedāvā mācības farmaceitiem, ka varam piedalīties dažādos profesionālo iemaņu pilnveidošanas kursos. 

Kā atšķiras aptiekas klientu vajadzības Ukrainā un Latvijā?

Pieredze liecina – cik dažādas aptiekas, tik dažādi mēdz būt klienti un viņu vajadzības. Ukrainā, piemēram, cilvēkiem patīk lūgt recepšu medikamentus bez receptes. Dažreiz tā notiek arī Latvijā, un tam man ir vairāki risinājumi. Iedziļinos cilvēka problēmā un iespēju robežās piedāvāju kādu bezrecepšu medikamentu, kas varētu palīdzēt. Ja saprotu, ka ir nepieciešama mediķu palīdzība, cenšos pārliecināt to noteikti izmantot. Parasti aptiekas klienti piekrīt doties pie ārsta, kas dažās situācijās ir sevišķi svarīgi.

Ko vēl emu novērojis? Manā dzimtenē homeopātija ir populārāka nekā esmu novērojis Latvijā. Citādi gan nejūtu lielu atšķirību: ja parādās kāda veselības problēma, kaut kas satrauc, lielākā daļa cilvēku vispirms iegriežas aptiekā.

Kas šajā darbā jums sniedz vislielāko gandarījumu?

Kad kāds klients atgriežas un saka: “Paldies, jums! Zāles, ko ieteicāt, patiešām palīdzēja. Paldies, ka parādījāt pareizo ceļu veselības problēmas risināšanai.”

Protams, internets dod iespēju atrast informāciju gan par simptomiem un slimībām, gan terapiju, tomēr internetā ir arī daudz nepatiesas vai nepilnīgas informācijas. Cilvēks bez izglītības medicīnā to var nesaprast un kaitēt veselībai, nodarbojoties ar pašārstēšanos. Farmaceits vienmēr var sniegt pilnīgu informāciju par konkrētām zālēm un paskaidrot, kā tās var palīdzēt, vai gluži pretēji – kāpēc šim cilvēkam tās noteikti nevajadzētu lietot. Dažkārt nākas atturēt no vēlmes lietot kaut ko, kas tiek plaši reklamēts, taču šim cilvēkam noteikti nav piemērots. Gadās, ka pēc sarunas burtiski pierunāju cilvēku doties pie ārsta.

Darbs aptiekā ir interesants ar to, ka ik dienu nāk dažādi cilvēki ar dažādām veselības problēmām, un katrs no viņiem ir jāuzklausa, jāsaprot, jānovērtē situāciju. Tas ir kā risināt krustvārdu mīklas. Farmaceits jau nav rentgens, tāpēc es vienmēr lūdzu klientu pēc iespējas detalizēti aprakstīt savus simptomus un sūdzības.

Lai vai kā, visa pamatā ir komunikācija – uzdošu jautājumus, uzzināšu iespējami daudz informācijas un, balstoties uz to un savām zināšanām, varēšu piedāvāt risinājumu, kas būs labākais tieši šim klientam. Ja divu līdz piecu dienu laika tomēr nav veselības stāvokļa uzlabojuma, noteikti jāvēršas pie ārsta.

Ko jūs teiktu ukraiņiem, kuri šodien atraduši patvērumu Latvijā un vēlas atgriezties farmaceita profesijā?

Vispirms jau to, ka attieksme būs draudzīga un atbalstoša. Iesaku iegriezties tuvākajā aptiekā un aprunāties ar farmaceitiem par to, kā norit viņu ikdienas darbs. Noteikti vajag reģistrēties Latvijas Farmaceitu biedrībā, lai saņemtu atļauju strādāt, un, protams, ir jābūt gataviem apgūt latviešu valodu.

Aptiekā, kurā strādāju es, ir deviņi speciālisti. Mēs ļoti labi sadarbojamies, esam komanda un vienmēr cenšamies viens otram palīdzēt. Mūsu komandā ir arī jauna kolēģe, farmaceite no Ukrainas, kura šeit strādā jau desmit mēnešus. Esmu kā viņas kurators – palīdzu atrisināt dažādus jautājumus par vīzu, apdrošināšanu, latviešu valodas kursiem. Palīdzu ar visu, ko vien varu.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni, Mikola?

Latvija ir kļuvusi par manām mājām, šeit jūtos labi un par to vēlos pateikties visiem, kas mani pazīst, arī uzņēmuma vadībai un jo īpaši  savam aptiekas kolektīvam. Cenšos pilnveidot savu latviešu valodu – lasu grāmatas, skatos filmas, apmeklēju nodarbības, komunicēju latviešu valodā. Var teikt – pilnvērtīgi integrējos. Esmu pārliecināts, ka varu attīstīties arī profesionāli. Viss ir manās rokās.

Teksts: Ludmila Vēvere; Foto: „Latvija ir kļuvusi par manām mājām, šeit jūtos labi un esmu par to pateicīgs,” saka „Mēness aptiekas” farmaceits no Ukrainas MikolaGundarijevs.

Zaļā Josta - Reklāma