“Tāpat kā jūs nekad līdz galam neizpratīsiet, ja kāds jums mēģinās aprakstīt kādas iepriekš neredzētas, eksotiskas puķes smaržu vai sajūtas, aptaustot līdz šim nezināmu priekšmetu, tāpat ir ar mākslas terapiju. Tikai izlasot informāciju par mākslas terapiju, to līdz galam izprast nevar, tā ir jāpiedzīvo, ļoti personīgi savā laikā, veidā un telpā,“ par mākslas terapiju saka Diāna Serga.
Ar divām no Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra mākslas terapeitēm – Diānu Sergu un Litu Kleinu tiekamies dienā, kas ievada Latvijas Mākslu terapijas asociāciju apvienības organizētās “Mākslu terapijas dienas 2022”, lai runātu par mākslu terapiju psihiatrijā.
Latvijā mākslas terapija ir viena no četrām mākslu terapijas specializācijām (līdzās mūzikas, deju un kustību, drāmas terapijai), kurā izmanto mākslu un radošo procesu terapeitiskā kontekstā, lai uzlabotu un veicinātu cilvēka garīgo, emocionālo un fizisko labklājību. Mākslas terapijā cilvēks tiek aicināts savas domas, jūtas un vajadzības uzzīmēt, uzgleznot, izveidot no māla vai plastilīna, salikt kā kolāžu no attēliem vai atrast citu piemērotu mākslinieciskās izteiksmes veidu. Mākslas terapijā visi radītie darbi, neatkarīgi no to mākslinieciskās vērtības, tiek saukti par mākslas darbiem.
Protams, strādājot ar pacientiem stacionārā, specifika ir atkarīga no pacientu diagnozes un simptomu izpausmēm, jo stacionārā pacienti vienmēr būs akūtākos stāvokļos kā tie, kas nāk uz mākslas terapiju ambulatori vai atrodas dienas stacionārā.
Visbiežāk terapeites strādā tieši ar akūtajiem pacientiem, kas ir stacionāra īstermiņa pacienti. Ja normāls mākslas terapijas cikls skaitās vismaz 10 sesijas, tad stacionārā pacienti savas uzturēšanās laikā apmeklē vienu, divas, varbūt trīs nodarbības, kas patiešām ir maz un dod tikai nelielu ieskatu mākslas terapijā. Jo terapija ir dziedināšanas process, kas aizņem laiku un nekad nav ātrs. Šeit nu pacienti tiek informēti, ka arī pēc izrakstīšanās no stacionāra viņi ar psihiatra nosūtījumu var apmeklēt 10 valsts apmaksātas ambulatorās mākslas nodarbības un šādi turpināt iesākto terapijas procesu.
Terapeites pārliecinātas, ka radošums (un mākslas terapijā strādā tieši ar personības radošo daļu) ir nemainīgi klātesošs ikvienam, neatkarīgi no diagnozes smaguma, intensitātes vai izteiksmes. Radošums ikvienam no mums ir neatņemama sastāvdaļa visas mūsu dzīves laikā, jautājums tikai, cik daudz paši mēs to sevī esam nobloķējuši vai ļāvušies tam.
Pacientiem radošais process veicina interesi. Esot depresijā, nomāktībā, apātijā – stāvokļos, kuros pazaudē saikni ar realitāti, saikni ar sevi, radošums nav apzināts un vēlme radīt nāk no zemapziņas. Šī arī ir atšķirība no mākslas nodarbībām, kurās, esot apzināta radošuma procesā, tiek uzlabotas tehniskās spējas un prasmes.
Mākslas terapeites uzsver, ka pacientiem ar smagākām diagnozēm, kurās klātesoša ir apātija, noliegums, vienaldzība, stacionārā ir svarīgs darbs multidisciplinārā komandā. Tāpēc ir medikamentozās terapijas klātbūtne. Un tikai tad, kad ar medikamentozās terapijas palīdzību pacienti sāk stabilizēties un viņos parādās kaut neliela interese par “ārpus diagnozes” notiekošajiem procesiem, tikai tad mākslas terapeits var dot savu ieguldījumu.
Lita Kleina stāsta, ka visbiežāk pacienti nekad pirms tam nav sastapušies ar mākslas terapiju un viņiem ir šaubas par to, vai viņi mācēs mākslu radīt un vai process tiešām palīdzēs atveseļošanās procesā. Tad mākslas terapeita uzdevums ir iedrošināt, pastāstīt, parādīt iespējas, ieinteresēt. Pacienti paši var izvēlēties materiālus, ar kādiem gribēs strādāt. Esot stacionārā ar daudz noteikumiem un ierobežojumiem, viņi novērtē šo izvēles brīvību.
Mākslas terapijā vienlīdz svarīgi ir visi trīs posmi – gan saruna pirms, gan pats radošais process un tā rezultāts, pārdomas, gan refleksijas daļa – saruna ar mākslas terapeitu pēc radošā procesa.
Ņemot vērā stacionāra pacientu akūtos stāvokļus stāvokļos, mākslas terapeitam vienmēr ir jānolasa tas stāvoklis, kādā pacients atnāk uz nodarbību. Nereti tā ir kā žonglēšana ar vairākām ūdens krūzēm vienlaikus. Pacientam ar psihisko traucējumu diagnozi ir uztveres traucējumi, kas liedz realitātē novērtēt objektīvi, kādēļ pacients atrodas stacionārā, bet emocijas netiek atceltas. Ja terapeits redz šīs ļoti stiprās, bet nospiestās emocijas, piemēram, lielas iekšējas dusmas par to, kur viņš atrodas un kāpēc viņš atrodas, vai skumjas, vai bailes, terapeits strādā ar emociju atpazīšanu, nosaukšanu un izstrādi.
Radošajā procesā katra vienkāršākā lieta var kaut ko par pacientu pastāstīt. Kaut vai – kādu tehniku pacients izvēlas – vai tas ir zīmulis, kuru viegli kontrolēt, vai arī ūdenskrāsas, kas plūst uz visām malām un kur plūdumam var ļauties. Bet galvenais no radīšanas procesa ir, ka pacients ir tajā “šeit un tagad” brīdī, kas mazina iekšējo trauksmi. Piemēram, pacientiem ar dezorganizāciju un grūtībām koncentrēties, dod veidot darbiņu ar ainavām vai ģeometriskā figūrām, kuras pašas par sevi ir sastrukturizētas, ieslēdzas zemapziņa, kas redz šo struktūru, un pašam neapzinoties, caur radīšanas darbību pacientā notiek iekšējo psihes struktūru sakārtošanās.
Ja nodarbība notiek grupā, tad beigās grupa tiek aicināta izteikties par citu darbiem, bet vienmēr tiek prasīta atļauja dalībniekam, vai viņš vēlas, vai viņa darbs tiek apspriests. Tādēļ grupā ir noteikumi, kas ir jāievēro, jo galvenais – lai ikviens dalībnieks justos droši. Konfidencialitāte ir ļoti svarīga – tas, kas notiek grupā, tas tur arī paliek.
“Mēs nestrādājam ar diagnozi, mēs strādājam ar cilvēku, un tiem speciālistiem, kuri strādā šajā jomā, viņu darbs noteikti ir sirdsdarbs. Šeit savādāk nevar, “uzsver Diāna Serga.
PRNC piedāvā pacientiem gan grupu, gan individuālas nodarbības un pavisam centra stacionāra nodaļās un ambulatorajās nodaļās strādā 14 mākslas, mūzikas, deju un kustību, kā arī drāmas terapeiti.
Valsts kapitālsabiedrība “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” ir Baltijā senākā psihiatriskā dziednīca, atvērta 1824. gadā, un šodien Latvijā lielākā psihiatriskās ārstniecības iestāde, kur strādā 1000 darbinieku.
